Jāmācās visu mūžu. Un arī jāstrādā

11.03.2016

Diskusijā piedalījās Cēsu novada un Valmieras pilsētas domju priekšsēdētāji Jānis Rozenbergs un Jānis Baiks, Cēsu Uzņēmēju kluba prezidents Arkādijs Suškins un valdes loceklis Māris Bērziņš, Valsts izglītības attīstības aģentūras Profesionālās izglītības projektu departamenta direktore Elīna PurmaleBaumane, struktūrfondu vadības un kontroles departamenta direktors Ingus Zitmanis, “Buts” reģionālā vadītāja Iveta Strēle un Cēsu filiāles vadītāja Ilze Serģe, Cēsu Pieaugušo izglītības centra direktore Daiga Rubene. Diskusiju vadīja žurnālists Guntis Rozenbergs.

Fakti liecina, ka Somijā mūžizglītības programmās mācās puse iedzīvotāju, Latvijā pēc 2012.gada datiem septiņi procenti cilvēku vecumā no 25 līdz 64 gadiem, Eiropā vidēji – 27 procenti. 2020.gadā Latvijā plānots, ka mūžizglītības programmās iesaistīsies 15 procenti. Diemžēl Latvijā nav uzskaites, cik daudzi pieaugušie mācās.

Kas ir mūžizglītība

Jānis Rozenbergs: Jebkura vecuma cilvēkam jābūt iespējai iegūt jaunas zināšanas profesionālajā izaugsmē vai apgūt ikdienā nepieciešamas prasmes. Laiki mainās, ir jāmācās visu mūžu, ienāk jaunas tehnoloģijas, zināšanas ir nepārtraukti jāpapildina. Darba tirgus prasa aizvien jaunas profesionālās iemaņas. Tiem, kuri zaudējuši darbu, ir nepieciešams iemācīties ko jaunu, citi grib apgūt jaunas iemaņas, kaut vai tamborēt. Viss, ko cilvēks iemācās, noder.

Jānis Baiks: Valsts mērogā diemžēl par mūžizglītību nav skaidrības. Ar to nodarbojas trīs ministrijas – Izglītības un zinātnes, Labklājības un Ekonomikas. Un katra grib būt svarīga. Jābūt valsts stratēģijai. Patlaban mācību process valstī svarīgāks par rezultātu, jo naudas tiek tērēts daudz.

Iveta Strēle: Diemžēl jāpiekrīt. Tāpēc arī svarīga šī saruna. Mūžizglītībai jābūt orientētai uz uzņēmējdarbību katrā reģionā. Iespējas mācīties jāpielāgo katram reģionam, jo vajadzības ir dažādas. Sadarbojoties ar uzņēmējiem un pašvaldībām, rīkojam mācības. Labklājības ministrija dod nauda bezdarbnieku mācībām, bet netiek vērtēts, vai reģionā ir vajadzīgas šādas profesijas. Ir jāizzina uzņēmēju vajadzības.

Elīna Purmale – Baumane: Piekrītu, ka cilvēkam ir nepārtraukti jāmācās. Arī pirmspensijas vecumā. Ir jāsagatavo speciālisti, kuri ir vajadzīgi.

Vai māca nākamos bezdarbniekus

Ingus Zitmanis: Mācību piedāvājumā jābūt profesijām, kas vajadzīgas darba tirgū. Iepriekšējos gados bezdarbnieku vidū bija pieprasīti datorkursi, svešvalodu mācīšanās. Arī šīs zināšanas ir vajadzīgas darbā.

Jānis Baiks: Izskatās, ka tiek mērīta vidējā temperatūra. Valmieras pašvaldība Vidzemes Augstskolai pasūtīja pētījumu, un tika apsekotas visas profesionālās izglītības programmas Vidzemē. Tika runāts ar 47 uzņēmējiem. Nesakrīt tas, ko māca un ko vajag. Mācām viesmīlības speciālistus, autoatslēdzniekus, lauku īpašumu apsaimniekotājus, ēdināšanas nozares speciālistus, bet pieprasītākie ir inženieri, būvnieki, tirdzniecības jomas vadītāji. Gribējām saprast, kas notiek. Jaunieši mācās, bet no absolventiem labi ja desmit procenti strādā profesijā. Tā patiesībā ir sociālā funkcija. Kad jautāju “VTU Valmiera”, kas piesakās par šoferiem, lielākoties tiem ir pavāra profesija. Sistēmā kaut kas nav kārtībā. Valmierā jau ir iespējas profesiju apgūt darba vidē. Šis ir pareizākais modelis. Ja turpinām dalīt kuponus un bezdarbniekiem mācīt profesijas, kas uzņēmējiem nav vajadzīgas, tā ir naudas tērēšana, kurai nav rezultāta. Arī pašvaldībā ir nākuši pieteikties darbā cilvēki ar sešiem diplomiem, bet pasaka, ka strādāt negrib. Pēc 57,3 procentu uzņēmēju domām, galvenais iemesls, kāpēc cilvēki negrib strādāt, – motivācijas trūkums.

Jānis Rozenbergs: Uzņēmēji ir gatavi cilvēku apmācīt. Bet cilvēkam ir jābūt motivācijai un vēlmei. Savukārt uzņēmējam jāsaņem nauda par mācīšanu.

Arkādijs Suškins: Ir profesionāli kursu apmeklētāji, kuri ik gadu kaut ko mācās, bet motivācijas strādāt nav. Cilvēks, kurš strādā un maksā nodokļus, arī grib par valsts naudu papildināt zināšanas, kvalifikāciju. Vidzemes uzņēmēju padomes redzeslokā ir profesionālā izglītība. Esam bijuši visās profesionālajās skolās. Bērnam skola ir tuvu, viņš mācās, bet kāds ir tās tehniskais nodrošinājums, vai var iemācīt profesiju? Valga ir piemērs, kur izglītošanā ir cita pieeja. Kad jautājām, cik skolas beidzēju iestājas augstskolās, direktors atbildēja, ka nezina, bet zina, cik iesaistījušies darba tirgū. Mums tas netiek vērtēts.

Iveta Strēle: Pēdējā laikā uzņēmēji interesējas par traktortehnikas vadītāju sagatavošanu. Uzņēmēji saka, ka mācības ļoti dārgas un viņi potenciālajiem darbiniekiem nevar atļauties par tām samaksāt. Arī tiem, kuri grib mācīties, tādas naudas nav. Uzņēmējam ir jābūt iespējai saņemt naudu darbinieku mācībām. Patlaban tiek izstrādāti Ministru kabineta noteikumi par izglītības atbalstu darba vidē. Uzņēmējiem darbavietā mācīt profesiju juridiski nav vienkārši.

Arī strādājošais grib mācīties

Arkādijs Suškins: Kuponu sistēma valstī ir, Cēsīs piedāvājumi ir. Bet kuponus dabūt nav viegli. Nauda jātērē tiem, kuri maksā nodokļus. Jo šīs zināšanas vajadzīgas darba tirgum. Ministrijām sistēma jāsakārto.

Daiga Rubene: Pieaugušajam, kurš strādā, ir motivācija mācīties. Profesionālā izglītība ir pieejama vai nu bezdarbniekiem, vai jauniešiem, ne tiem, kuri strādā. Ja kāds grib, to var izdarīt brīvajā laikā vai ar darba devēja atbalstu un līdzekļiem. Visas mācības ir garas un orientētas uz bezdarbniekiem.

Jānis Baiks: Uzņēmumā atved jaunas tehnoloģijas, bet darbinieki ar tādām neprot strādāt. Ko darīt uzņēmējam? Ja valsts apmaksātu mācības, ieguvējs būtu gan uzņēmums, gan strādājošais.

Elīna Purmale – Baumane: Ir sadarbība ar Darba devēju konfederāciju, Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kuras mērķis pieaugušo profesionālās kompetences paaugstināšana. Nevajadzētu būt lielām problēmām, kā ir ar bezdarbniekiem, jo tiem, kuri strādā, ir motivācija, viņi grib ko vairāk sasniegt, iegūt papildu prasmes, lai noturētos darba tirgū. Ir jāapzina mūžizglītības vajadzības un jāmeklē risinājumi. 27 miljoni eiro nākamajā plānošanas periodā paredzēti mūžizglītībai. Iepriekšējā tajā bija iesaistīti 40 tūkstoši cilvēku. Būtiski strādāt iilgtermiņā, uz rezultātu. Tiek strādāts pie plāna, to apstiprinās Ministru kabinetā. Nodarbinātajiem pieaugušajiem tiks dota iespēja pilnveidot savas prasmes dažādās jomās, iegūt kvalifikāciju, tā var būt arī neformālā izglītība. Ir daudzi, kuri profesiju apguvuši pašmācībā, viņiem nav diploma. Ir iespēja akreditētās mācību iestādēs nokārtot eksāmenu un iegūt izglītības dokumentu. Vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku Latvijā to ir izdarījuši.

Ingus Zitmanis: Būs piedāvājums, un varēs izvēlēties. Pašvaldībām un darba devējiem jāizsaka priekšlikumi. Darba devēji var pasūtīt konkrētas mācību programmas.

Jānis Baiks: Valmieras uzņēmums Amerikā atvēra ražotni. Valsts piešķir piecus tūkstošus dolāru viena darbinieka sagatavošanai atbilstoši uzņēmēja vajadzībām. Uzņēmējs saņem naudu un pats izvēlas, kā darīt, lai būtu rezultāts. Uz pašvaldību atnāk uzņēmējs, būvēs rūpnīcu, pēc gada vajadzēs 20 noteiktas profesijas speciālistus. Kur viņus ņemt? Vai nu atliek piedāvāt lielāku algu un aicināt no citiem uzņēmumiem, vai ejam uz kādu skolu un sakām, ka tādus un tādus vajag sagatavot.

Jānis Rozenbergs: Latvijas problēma nav virsvadības, katrs darbojas par sevi.

Ingus Zitmanis: Ir izveidota izglītības pārvaldes padome, kurā darbosies ministriju pārstāvji.

Iveta Strēle: Jābūt piedāvājuma un pieprasījuma sabalansētībai. Vai mācām bezdarbniekus, vai cilvēkus darba tirgum?

Arkādijs Suškins: Valsts šīs funkcijas varētu deleģēt nevalstiskajām organizācijām, kuras zina darba tirgu. Viss tiek nolemts Rīgā, nerēķinoties, kas vajadzīgs reģionos. Kāpēc uzņēmējs nevar iegūt kuponus un tad skolot darbinieku, kuram jāatgriežas pie darba devēja. Vai turpināsim apgūt ES finansējumu, bet uzņēmējdarbībai no tā labuma maz?

Iveta Strēle: Mēs mācām mācīšanas pēc.

Māris Bērziņš: Vairākus gadus strādāju arī mācību centrā “Buts”, daudzu audzēkņu ieinteresētība ir maza. Retais aiziet strādāt tajā profesijā, kuru ieguvis. Ir tādi, kuri iemanījušies – pastrādā deviņus mēnešus, kļūst bezdarbnieks, pamācās, atkal pastrādā.

Jānis Rozenbergs: Svarīgākais – kā ātri reaģēt uz to, ko vajag. Ja kādu bezdarbnieku pārkvalificē, viņam būtu jābūt līgumam ar nākamo darba devēju. Ja viņš neiet strādāt, atņem bezdarbnieka pabalstu.

Ilze Serģe : Bija atnākusi sieviete, kura jau piecas reizes mācījusies bezdarbniekiem paredzētajos kursos. Viņa ir pavāre, lietvede, grāmatvede, šuvēja, tagad mācīsies mazumtirdzniecības komersantu zinības.

Jānis Rozenbergs: Pavāriem un šuvējām darbs ir. Tā nauda tiek tērēta.

Arkādijs Suškins: Nevajag pildīt plānus, bet sagatavot cilvēkus darba tirgum.

Jānis Baiks: Jābūt elastīgiem un jāuzticas uzņēmējiem, jo tikai viņi zina, ko vajag. Nav normāli, ka iegūti septiņi sertifikāti, bet bezdarbnieks aizvien nestrādā. Esam rakstījuši Izglītības un zinātnes ministrijai, ka pieaugušo izglītošanā jābūt vienai virsvadībai. Bet vai bezdarbniekam jābūt pirmajai prioritātei? Varbūt tiem, kam jāpamācās, lai par tādiem nekļūtu?

Profesionālajām skolām iespējas

Jānis Rozenbergs: Profesionālās skolas ir reorganizētas, valsts tajās ieguldījusi līdzekļus, iegādātas modernas tehnoloģijas. Skolu bāze der arī pieaugušo izglītošanā.

Ilze Serģe: Pieaugušie interesējas, ka gribētu mācīties mēbeļu dizainu, Latvijā tādu iespēju nav. Runāju ar Priekuļu tehnikumu par traktorapmācības iespējām. Tehnikumu tas neinteresē, pārāk dārgas izmaksas, maz gribētāju.

Jānis Rozenbergs: Ja skolā iegādātas iekārtas, tās ir jāizmanto. Ja neizmanto, tas ir noziegums. Pēcpusdienās, brīvdienās var mācīties pieaugušie.

Arkādijs Suškins: Kā ieinteresēt direktoru? Ja negrib, jāmeklē cits.

Elīna Purmale – Baumane: Plānots pieaugušo izglītībā izmantot tieši profesionālās skolas.

Jānis Rozenbergs: Ja pasniedzējs mācīs jauniešus, pēcpusdienā pieaugušos un par to saņems samaksu, tāpat arī skola, ieinteresētība radīsies. Partneris noteikti var būt pašvaldība, jo mums ir informācija, kas tiek plānots, kas darbā nepieciešams.

Jānis Baiks: Pasūtītājam jābūt uzņēmējam. Skolai jāsaņem pasūtījums, un mācību iestādei jābūt elastīgai, piedāvājot programmas jauniešiem un pieaugušajiem. Un ir jādomā reģiona mērogā, katra pašvaldība var domāt par savu teritoriju. Pašvaldība ir partneris, bet plānošana jāveic ministrijai, Darba devēju konfederācijai, Tirdzniecības un rūpniecības kamerai.

Daiga Rubene: Vai pašvaldība saņems naudu pieaugušo izglītībai? Līdz šim tās finansēšana bijusi pašvaldības izpratne un brīva griba.

Jānis Rozenbergs: Runājam par izglītošanos, bet kā uz kursiem tikt lauciniekiem? Jautājumu ir daudz, bet sistēmā nav skaidrības.

Iveta Strēle: Tikai sadarbojoties mācību centriem, pašvaldībām un uzņēmējiem, varam rast risinājumu. Reģioni ir atšķirīgi, tas jāņem vērā, un situācijas ātri mainās. Tagad mēs cīnāmies ar sekām.

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 23.02.2016

Izdevums: Druva

atpakaļ